Žēlsirdības loma Pēdējās tiesas dienā

Šodien manu uzmanību piesaistīja Jēkaba 2:13: „Jo tam, kas nav parādījis žēlsirdību, tiesa ir bez apžēlošanas. Bet žēlsirdība daudzkārt pārspēj tiesu.”

Un kā teikts Vēstulē ebrejiem 9:27: „Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa,”

Arī 2. Korintiešiem 5:10: „Jo mums visiem būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, lai katrs pēc nopelna saņemtu par visu, ko savā dzīvē darījis – vai labu vai ļaunu.”

MĒS VISI stāsimies Kristus tiesas priekšā. Šajā jautājumā nav izņēmumu, un spriedums tiks pasludināts atbilstoši mūsu darbiem – gan labajiem, gan sliktajiem. Zinu, ka daudziem cilvēkiem rodas problēmas, kad viņi dzird par tiesu. „Ticība,“ viņi saka, „mani ir izglābusi, un man nevajadzēs stāties tiesas priekšā.“ „Es varu dzīvot, kā vien vēlos, tāpat kā visi citi, bez žēlsirdības vai mīlestības pret saviem līdzcilvēkiem, bet, tā kā es ‚ticu‘, tam nav nozīmes,“ viņi piebilst. Bet, mans draugs, tam ir nozīme! Jo, vienkārši sakot, ticība bez žēlsirdības un mīlestības darbiem ir mirusi, neeksistējoša, tukša, viltus un teorētiska. Šāda viltus ticība nevienu neglābs. To mums saka Pāvils, un to saka arī Jēkabs:

Galatiešiem 5:19-21
„Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.”

Jēkaba 2:14-18
„Ko tas līdz, mani brāļi, ja kāds teic, ka viņam esot ticība, bet viņam nav darbu? Vai tad ticība var viņu izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un bez dienišķās maizes un kāds no jums viņiem saka: miers ar jums, lai jums silti un lai esat paēduši, – bet nedodat viņiem neko no tā, kas miesai vajadzīgs, ko tas līdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir mirusi. Bet kāds sacīs: tev ir ticība, bet man ir darbi. – Parādi man savu ticību bez darbiem, savukārt es parādīšu tev savu ticību ar saviem darbiem.”

Tātad mēs visi stāvēsim Kristus tiesas priekšā, viens pēc otra, un tur atklāsies mūsu darbi. Ne mūsu teoloģiskās zināšanas, ne Bībeles studijas, ne arī panti, kurus esam iemācījušies no galvas. Šīm lietām nav nozīmes. Tās ir līdzekļi mērķa sasniegšanai, nevis mērķis pats par sevi. Es lasu Bībeli nevis tāpēc, lai to atkārtotu kā papagailis, bet lai tā man palīdzētu labāk dzīvot kristīgu dzīvi. Galu galā, pat farizejiem bija teoloģiskās zināšanas! Tāpat arī priesterim un levītam, kuri labā samarieša līdzībā sastapa ceļinieku, kuru bija piekāvuši laupītāji un atstājuši ceļmalā mirt. Bet tas viņiem nelīdzēja. Tā vietā, lai parādītu žēlsirdību pret savu pusmirušo līdzcilvēku, viņi gāja garām! Viņi atstāja viņu mirt! Viņos nekas neaizkustināja! Un kāda nozīme bija tam, ka viņi bija priesteri vai levīti? Vai tam, ka viņi upurēja? Vai tam, ka viņi maksāja desmito daļu no tā, kas viņiem piederēja? Lūk, ko Kristus viņiem teica:

Mateja 23:23
„Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet atmetat to, kas svarīgākais bauslībā – taisnīgu tiesu, žēlsirdību un ticību; šo jums vajadzēja darīt un arī to otru neatmest!”

Taisnība, ŽĒLSIRDĪBA un ticība – tās ir svarīgākās lietas, vissvarīgākās gan toreiz, gan šodien. Tās ir nemainīgas un pastāvīgas. Un atkal mūsu Kungs saka:

Mateja 9:13
„Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”

Un atkal tajā pašā Evaņģēlijā, vēršoties pie tiem pašiem cilvēkiem:

Mateja 12:7
„Ja jūs saprastu, ko tas nozīmē – gribu žēlsirdību, ne upuri, jūs nenosodītu nevainīgos”

Dievs vēlas žēlsirdību. Un žēlsirdība, atgriežoties pie Jēkaba, būs mūsu aizstāvība tiesas dienā. Ikvienam, kurš ir parādījis žēlsirdību, tā runās viņa labā tiesas dienā. Kā mums saka arī apustulis Pēteris savā pirmajā vēstulē:

1. Pētera 4:8
„Vispirms esiet pastāvīgi mīlestībā cits pret citu, jo mīlestība apklāj daudzus grēkus!”

Žēlsirdība ir mīlestības izpausme. Nevar būt žēlsirdīgs, ja nemīli. Un nevar mīlēt, ja nav žēlsirdības! Tātad mīlestība apklās daudzus grēkus. Žēlsirdība triumfē pār tiesu! Bet, ja nav žēlsirdības, tad arī tiesa būs nežēlīga! Kā mūsu Kungs mums vēlreiz teica:

Mateja 6:14–15
„Tādēļ, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu debesu Tēvs arī jums piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos.”

Jums tiks piedots, ja jūs piedosiet. Ja esat izrādījuši žēlsirdību, arī pret jums tiks izrādīta žēlsirdība. Mēs visi mirsim, un pēc tam nāks spriedums. Mēs visi stāvēsim Kristus priekšā, lai saņemtu atalgojumu atbilstoši tam, ko esam darījuši. Un pat ja mēs esam rīkojušies nepareizi — kas ir absolūti droši —, bet esam izrādījuši žēlsirdību saviem līdzcilvēkiem, un pat ja mums ir daudz grēku, bet mūsos ir bijusi mīlestība, esam izrādījuši žēlsirdību savam tuvākajam, neesam pagājuši garām un atstājuši ievainoto mirt, bet pārsējuši viņa brūces, pacēluši viņu un palīdzējuši viņam — tad šie darbi runās mūsu labā un nosegs mūsu kļūdas. Tie izdzēsīs tiesu; tie padarīs to par neeksistējošu. Tieši šādā nozīmē es saprotu Jāņa 5:24:

„Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā.”

Kurš netiks pakļauts tiesai? Tas, kurš dzird Dieva Vārdu un „tic” tam tikai intelektuāli, prātā, neīstenojot to dzīvē? Nē! Tas nav tas, ko Kungs domā. Viņš to skaidri pateica:

Mateja 7:21–27
„Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva gribu. Daudzi tajā dienā man sacīs: Kungs, Kungs! Vai mēs tavā vārdā nepravietojām? Vai mēs tavā vārdā neizdzinām dēmonus? Vai tavā vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām? Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis, jūs ļauna darītāji! Tad nu ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, ir līdzināms saprātīgam vīram, kas savu namu būvējis uz klints. Kad lietus nāca un straumes plūda, un vēji pūta un gāzās pār šo namu, tas nesabruka, tādēļ ka tā pamati bija likti uz klints. Bet ikviens, kas šos manus vārdus dzird un nedara, ir līdzināms nejēgam, kas savu namu būvējis uz smiltīm. Kad lietus nāca un straumes plūda, un vēji pūta un triecās pret šo namu, tas sabruka, un posts bija liels.”

Tā nav teorētiska, intelektuāla „ticība”, kas mums dod mūžīgo dzīvību, bet gan aktīva, dzīva ticība, kas tiek īstenota praksē — tātad ticība, kas PILDĪT Dieva gribu. Tātad tas, kurš patiesi tic, pildot Dieva gribu — un mīlestība un žēlsirdība ir pašā Viņa gribas sirdī —, tas, jā, netiks pakļauts tiesai. Viņam žēlsirdība būs viņa lepnums tajā dienā, un spriedumam nebūs varas pār viņu. Teorētiskā ticība, kas pastāv tikai prātā un kurai nepievienojas mīlestība un žēlsirdība, vienkārši nav ticība. Un tiem, kuri nav izrādījuši žēlsirdību, spriedums arī būs bez žēlsirdības! Lai mums nav nekādu ilūziju par to.

Tāpēc, mani brāļi un māsas, dzīvojam ar žēlsirdību un mīlestību pret saviem līdzcilvēkiem un uztveram katru dienu kā iespēju papildināt savu kontu debesīs ar žēlsirdības un mīlestības iemaksām. Jo, kā mums teica mūsu Kungs:

Mateja 5:7
„Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs.”